Biogrāfija:Pirmo filmu Aleksandrs Leimanis režisēja 50 gadu vecumā, pirms tam strādājis dažādos Latvijas teātros un filmu dublāžā. Viņam bija straujš un neaprēķināms raksturs, piemita talantīgas idejas un enerģija, taču darba process vienmēr bija sarežģīts. Debijas filmā „Cielaviņas armija” (1964) galvenie varoņi bija puikas Krievijas pilsoņu kara laikā – paša režisora bērnībā. Šis vērienīgais vēsturiskais inscenējums ar masu skatiem kļuva par pirmo piedzīvojumu filmu Rīgas kinostudijas vēsturē.
Leimanis ilgojās strādāt ar nopietnu materiālu, cerot filmēt „Pūt, vējiņi!”, „Skroderdienas Silmačos”, taču daiļrades kulmināciju un milzīgu popularitāti sasniedza ar vēsturisku kostīmfilmu diloģiju „Vella kalpi” (1970) un „Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972), aizsākot šo žanru Latvijā. Abas filmas apliecina gan operatora Mārtiņa Oskara Kleina spēju rast asprātīgus filmēšanas risinājumus, gan režisora talantu izveidot spilgtu aktieru buķeti. „Melnā vēža spīlēs” (1975) bija trešā un pēdējā šī virziena filma režisora biogrāfijā un Latvijas kino.
