Biogrāfija:Vijas Artmanes vārdā ir nosaukta kāda maza planēta Saules sistēmā. Viņas vārdā varētu nosaukt arī laikmetu, kurā viņa dzīvoja. Artmane kā aktrise sasniedza visu, ko padomju iekārta varēja sniegt saviem elkiem – gan publikas pielūgsmi, gan politiskās elites respektu.
Daba aktrisi bija apveltījusi ar daiļumu un izcilām darba spējām. Pēc pirmajiem darba gadiem Dailes teātrī Vija Artmane nonāk kinokameras priekšā filmā „Pēc vētras” (1956). Trausla, apgarota, iekšēji koncentrējusies, viņa veras no ekrāna filmās „Kā gulbji balti padebeši iet” (1957), „Vētra” (1960), kurās radīja poētiskus, jauneklīgi romantiskus tēlus. Par Artmanes liktenīgo lomu kļuva Soņa krievu filmā „Dzimtas asinis” (1964), kas viņu glorificēja kā sievišķības ikonu un padarīja ārkārtīgi populāru visā Padomju Savienībā. Šī tēla neatņemama sastāvdaļa bija iekšējs dramatisms. Kristīne „Purva bridējā” (1966) un Liena „Mērnieku laikos” (1968) bija Soņas latviskais ekvivalents.
70. gados Artmane ļaujas pašironiskām lomām, demonstrējot cilvēka duālo dabu komēdijā „Dāvana vientuļai sievietei” (1973) un drāmā „Teātris” (1978). Artmanes spēle aktrises Džūlijas Lambertas lomā filmā „Teātris” ir dzīvesgudras sievietes, izcilas aktrises spēka un pašapziņas triumfs. Dziļa dramatisma caurstrāvota ir Artmanes spēle režisora Jāņa Streiča filmā „Svešās kaislības” (1983). Mūža nogalē aktrise filmējās Krievijā (seriālā „Kamenska”, 1999, 2000), kur turpināja būt fenomenāli populāra.
Slava Viju Artmani uzmeta tik augstu, ka tās inerce prasīja milzīgu cilvēcisku izturību un publisku grēksūdzi mūža nogalē.
