Biogrāfija:Gunārs Piesis pārstāv pirmo profesionāli skoloto latviešu režisoru paaudzi. Pēc Vissavienības Valsts kinoinstitūta (VVKI) absolvēšanas viņš debitē ar filmu „Kārkli pelēkie zied” (1961), kur Pieša sabiedrotie bija operators Miks Zvirbulis un dramaturgs Gunārs Priede. Kultūras ierēdņiem filma par teātra aizkulisēm likās pārāk groteska, Piesis tika sodīts ar aizliegumu uzņemt spēlfilmas un turpmākos desmit gadus strādāja kinohronikā, aizsākot kinožurnālu „Māksla” veidošanu un uzņemot dažas spēcīgas dokumentālās filmas.
1970. gadā Piesis atgriezās spēlfilmu uzņemšanā, un Rūdolfa Blaumaņa noveles „Nāves ēnā” (1971) ekranizācija kļuva par vienu no visu kino laiku labākajām latviešu filmām ar sakāpinātu dramatismu ierobežotā vidē (zvejnieki atklātā jūrā uz ledus gabala), spilgtiem psiholoģiskiem raksturiem, vizuālo lakonismu un tēlainību.
Piesis ir arī pirmais, kurš uzdrošinās ekranizēt Raini, – „Pūt, vējiņi!” (1973) uzņemšana kļūst par nacionālu notikumu, ar publisku Baibiņas un Ulda lomu tēlotāju meklēšanu un diskusijām par jauniešu jūtu devalvāciju. Filmai piemīt zināms etnogrāfisks dekoratīvisms, bet arī patiess dramatisms, drosmīgs Raiņa dzejas, pagānisma rituālu un pagājušā gadsimta sadzīves detaļu savijums.
Tāpat Gunārs Piesis pirmais pievērsās latviešu literārajām pasakām: „Sprīdītis” (1985) un „Maija un Paija” (1990), izmantojot tiem laikiem pieejamos specefektus.
