Biogrāfija:Dzimis ekrānam. Gunāra Cilinska spēcīgais, atlētiskais augums, izteiksmīgie, vīrišķīgie sejas vaibsti, mieru un spēku izstarojošā plastika padarīja viņu līdzvērtīgu pasaules klasiskajiem kino varoņiem. Kaut arī aktiera lomu kontā ir vairāki pastāvošajai iekārtai atbilstīgi pozitīvie varoņi-militāristi („Garā stiprie” (1967), „Pieskāriens” (1973)), viņš ir viens no nedaudzajiem, kura virsuzdevums gandrīz katrā lomā bija augšupceļoša, spēcīga mīlestība. Viņš bija pirmais latviešu aktieris, kurš spēlēja kopā ar pasaules mēroga zvaigznēm: polieti Polu Raksu (Rīgas kinostudijas filmā „Noktirne”, 1966), itālieti Sofiju Lorēnu („Saulespuķes”, 1970). Pat ja Cilinska varoņi kļūdījās un pieņēma nepareizus lēmumus, viņi nezaudēja harismu.
Pirmā no sociāliem zemtekstiem un morāles brīvā mīlestības drāma Latvijas kino bija „Ezera sonāte” (1976), kurā Cilinska Rūdolfs atturīgi mīl Astrīdas Kairišas Lauru. Un viņam pietiek vīrišķīga spēka respektēt sievietes lēmumu aiziet no šīm attiecībām. Filmā „Teātris” (1978) „Londonas skaistāko vīrieti” Cilinskis tēlo ar koķetu eleganci un pašironiju, bet savas smalkā komiķa dotības pierādīja jau ar negaidīto Nagaiņa tēlu filmā „Ceplis” (1972). 70. gadu vidū Cilinskis beidz teātra aktiera karjeru un pievēršas kinorežijai, veidojot drāmas „Agrā rūsa” (1979), „Bailes” (1986), „Vilkaču mantiniece” (1990), „Indrāni” (1991). Vairākās savās filmās Cilinskis pats arī tēlojis galvenās lomas.
